Publicēts 1. augustā, 2009.
Latvijā ir kāda tradīcija, par kuru pēdējos gados ir ļoti daudz rakstīts un tajā pat laikā arī daudzi par to klusē. Vai luterānim būtu jādodas svētceļojumā uz Aglonu?
Šī tradīcija ir ikgadējie svētceļojumi uz Aglonu, kā arī pašas svētku svinības Aglonā 15. augustā, kas veltītas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai miesīgi un garīgi. Šie svētki tiek plaši atspoguļoti masu informācijas līdzekļos. Reliģiskā un laicīgā prese ir pilna ar dažādiem aprakstiem, intervijām un fotoattēliem par svētceļojumu un pašiem svētkiem. Svētceļojuma dalībnieki stāsta par svētceļojumā piedzīvoto svētību un gūto pieredzi, par pārvarētajām grūtībām un saņemto gandarījumu. Fotoreportāžās tiek bagātīgi rādīts tas, kas tajā laikā redzams vai uz visiem Latvijas lielceļiem: svētceļnieku pulciņi,nogurušas, bet laimīgas sejas, marles saitēm notītas kājas, kas savainotas ceļā, taču svētceļojums, par spīti visam, tiek turpināts līdz gala mērķim…
Tas ir tas, par ko tiek runāts, tomēr ne mazāk pārsteidzošs ir tas, par ko tiek klusēts.
Lasit tālāk -
www.ebaznica.lv