Vēlos jautāt: “Vai Eduarda Veidenbauma dzeja ir dziļi eksistenciāla?”

Vēstulē E. Treimanim-Zvārgulim Veidenbaums rakstīja: “Gudro cik gudrodams, nekāda mērķa nevar atrast dzīvei, visi ideāli, tuvāk apskatot, izrādās no tārpiem izēsti, un galu galā tev jāpaliek vai nu lopam, kas nekā nedomā cita kā tik par ēšanu, jeb pesimistam.”

Jāatzīst, ka šis Veidenbauma apgalvojums ir atspoguļojies viņa dzejā.

Minēšu tikai dažus piemērus no Veidenbauma daiļrades.


“… to mūžīgi kalpina rūpes un darbs,
un galā tak kapenēs grauž viņu tārps.”

“Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien!”

Šeit par savu dzeju autors atreferē:
“Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.”

“Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas,
Un mūsu dzīves nozīme
Ir tīrās muļķības.
Bez mērķa cilvēks blandās te…”

“Visām lietām pienāk gals,
Velti taisīt lielus plānus,
Velti strādāt, nolīst lānus,
Drīzi atskan nāves balss.”

“Tumsa un migla pasauli sedz, mūžīgas rūpes dzīve tik redz. Velti ir strādāt, veltīgs ir darbs, galā tak zemē grauž tevi tārps.”

“Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.”

“Tumsība, kur vien tik skatās,
Aukstums visur, kur vien iet.
Ak, uz visas pasauls platās
Nav neviens, kam laime zied”

“Vēl desmit divdesmit gadus -
Un lugai būs pienācis gals,
Vai slinkojis būtu vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss.”

Uzzini vairāk par reliģiski filosofisko momentu Veidenbauma dzejā...

 

http://www.ebaznica.lv/?p=100